Šajā ierakstā es vēl pastāstīšu par distances veikšanu.
Kā jau rakstīju, visa ceļa garumā man nācās apdzīt ļoti, ļoti daudz velocīņubiedru. Aprēķins vienkāršs - izdaliet dalībnieku skaitu ar distanci un iegūsiet ap 80 cilvēku uz kilometru, tas ir, gandrīz pa cilvēkam ik pēc 12 metriem, ja nemeloju. Ja ņem vērā, ka viņi nestāv kā stabi, tad skaidrs, ka sākot no distances vidus es bieži vien braucu blakus vieniem un tiem pašiem bisikletistiem.
Turklāt bieži vien cilvēki, kurus apdzinu, mani pamatīgi pārsteidza. Kā tas var būt, ka reskņi, sievietes, pusaudži, ričuki ar piekabēm, dročeskopi no "Maximas" un Latvijas Pasta ir tik tālu man priekšā? Pamatīgs trieciens patmīlībai.
No otras puses, visu var izskaidrot ar starta koridoru. Nākamgad es startēšu ap 1000. pozīciju, izvirzīšu mērķi nobraukt kā nākas, un tad jau redzēsim, where I stand.
Ko vēl interesantu es redzēju? Vienā no retajiem asajiem pagriezieniem (no A2 uz A3, ja nekļūdos) es piebremzēju - man nepatīk ātri ieiet pagriezienos, jo neesmu drošs, cik labi ričukam ir saķere ar virsmu, un nezinu, kad to sanesīs, bet krist man šausmīgi nepatīk.
Man priekšā cilvēks, pēc skata profesionālāks, iegāja pagriezienā mazliet ātrāk, bet arī bremzēja. Un te man no aizmugures-labās puses pilnā gaitā izlido pusaudzis un brauc tieši centrā čuvakam man priekšā. Bremzē, bet jau par vēlu - no visa spēka ietriecas tieši rāmja centrā, notriec otru, abi krīt, turklāt taranētājs ļoti stipri atsit pauri pret asfaltu. Šeit es biju nereāli priecīgs, ka visi ir ķiverēs - citādi es būtu redzējis viņa smadzenes sev priekšā, kas sirdsmieru neveicina.
Tas viss notika sekundes daļās un tieši man priekšā (vai man blakus? Nevaru atcerēties). Par laimi, bīstamajā pagriezienā dežurē speccilvēki, tāpēc ceru, ka viss beidzās labi. Tagad, laikam ejot, sāku domāt - vai pusaudža trajektorija nebija tāda tāpēc, ka pirms viņa bremzēju un mainīju pozīciju es? Pat ja tā, vainīgs tik un tā ir viņš, jo pagrieziens jau iepriekš ir zināms kā bīstams, bremzēt vajag laicīgi, nevis pēdējā brīdī.
Avārijas shēma, es ar zilu, vaininieks ar sarkanu.
Kopumā man ļoti, ļoti paveicās, jo no nelaimes šķīra skaitītas sekundes, bet drīzāk pat sekundes daļas.
Jebkurā gadījumā, ejam tālāk.
Kā jūs zināt, Sigulda atrodas diezgan paugurainā apvidū. Kaut kur līdz distances vidum braucās salīdzinoši viegli, pēc tam - aizvien grūtāk un grūtāk. Un, ja uz līdzenuma vēl pamanījos turēt 25-30 km, tad pret kalnu 20 nesanāca, reizēm kritās līdz 14. Ņemot vērā manu un ričuka svaru, tas ir saprotams - no kalna man taču ir vieglāk, bet pret kalnu stipri grūtāk nekā visiem. Parastos cilvēkus es apdzinu, bet lūk, sportiskie pret kalnu apdzina jau mani.
Pretī mums brauca retie šosejnieki, blakus reizēm garām pabrauca policisti uz motocikliem - viņi aiztur tos, kas brauc bez numura vai ķiveres - atrasties distancē nelegāli nedrīkst. Periodiski gadījās iestrēguši to nelaimīgo auto, kuri par braucienu iepriekš nebija dzirdējuši un nepiesargājās līst Siguldā šajā laikā.
Trasē bija vairākas vietas, kur varēja atpūsties un iestiprināties. Vienā reāli vajadzēja apstāties. Vēl divās deva ūdeni un banānus - tieši gaitā. Pēc tam, metrus 200-500 viss ceļš bija nosēts ar mizām, par laimi, tikai labajā pusē. Es ne ūdeni, ne banānus neievērtēju - par vēlu ieraudzīju. Par laimi, man bija ūdens velopudelē, lai gan tur bija atlicis maz, un sākumā pat ņemt netaisījos, domāju iztikšu. Tātad - neiztiku, jo mute izžūst zibenīgi, un ar ūdeni ir daudz patīkamāk.
Starp citu, nav noslēpums, ka pa labu ceļu braukt ir stipri vieglāk, tāpēc profiņi centās izstūrēt uz tām asfalta daļām, kur nav plaisu, kas ne vienmēr ir iespējams, jo traucē plūsma.
Starp citu, distances garumā man periodiski gadījās vietējie iedzīvotāji un līdzjutēji, kas uzmundrināja dalībniekus ar kliedzieniem, svilpieniem, taurēšanu un dauzīšanu.
Bet trases beigās gaidīja baisms pārbaudījums - briesmīgais kalns pēc tilta (kurš ir bijis Siguldā, tas zina). Ceturtdaļa cilvēku tajā gāja kājām, pārējie knapi vilkās. Es, kā traks sportists, braucu stāvus, ko sauc par "dejotāju". Atkal, kā jau gadījumā ar nomali, biju pārsteigts, ka neviens tā nedara. Acīmredzot, spēka cilvēkiem vairs pavisam nebija, bet varbūt visi, kas tā darīja, jau bija pabraukuši man pa priekšu. Pāris reizes pat nobijos, ka tā pēc noteikumiem nedrīkst, jo no aizmugures kaut ko kliedza. Bet izrādījās, ka to viņi bļāva tiem, kas gāja kājām - "nesportiski". Pats gan kliedzu meitenei, kas arī brauca kā es "davaj, davaj". Tas mums tagad Latvijā ir starptautisks vārds, tāpēc arī latīņu burtiem rakstu. Meitene, par nelaimi, tempu neizturēja un palika iepakaļus.
Man toties stipri palīdzēja treniņi uz eliptiskā trenažiera ar lielu slodzi sporta zālē, uz kuru es eju - tas ir ļoti līdzīgi braukšanai stāvus pret kalnu. Tā ka kalnā es apdzinu veselu pūli - citādi būtu atbraucis vēl vēlāk. Bet tā kruti uzbraucu vienatnē, pat ne pūlī. Visi pārējie palika aizmugurē, kamēr kalnā neuzrāpās.
Jāsaka, ka tas bija reti smagi, un ģīmjus es laikam šķobīju baisus kāpuma laikā un vēl drusku pēc tā. To bez jebkādiem pārspīlējumiem ir fiziski sāpīgi izturēt, un es jums manu pieredzi atkārtot neiesaku, ja vien jūs regulāri nenodarbojaties ar sportu. Man kājas sāpēja nedēļu pēc brauciena, tā ka paši saprotat.
Toties finišā jau braucu pat bez rokām, kā tāds pižons.
Starp citu, atbraucu es kā 1143., lai gan varu zvērēt, ka domāju un redzēju iepriekš, ka 1008. Pavisam finišējušo dalībnieku bija 3006, tā ka es biju labāks nekā puse, un pat ievērojami labāks. Pēc mana velokompja, starp citu, es atbraucu nevis pa 1.24, bet pa 1.16.
Lūk, mans rezultāts:
pos. Nr Vārds Uzvārds Gads velo Laiks -t dist kmh
1143 4950 Vladislavs Kugeļevičs 1983 Scott 1:24:04 +0:30:22 26,7
Iekļauties stundā, kā man šķiet, man pagaidām ir nereāli, tāpēc nākamgad rēķināšos uz kādu 1.10, ja paveiksies.
Te ir visi rezultāti, šausmīgā fixed width columns formātā, turklāt pat tas ir ar kļūdām. Es gribēju tos apstrādāt Excelī un uztaisīt smuku statistiku, bet formāts ir tik stulbs, ka jāpārtērē vēl laiks konvertācijai, bet negribas. Varbūt vēl arī izdarīšu.
Sanāca, ka es atkal neuzrakstīju visu, tāpēc nākamajā ierakstā beidzot būs nobeigums.